Zīdīšana un grūtniecība. Ko es būtu gribējusies dzirdēt gaidību laikā

Grūtniecības laikā prātu nodarbina tas, kāda mamma tu būsi. Kad es gaidīju savu pirmo bērniņu, savu mammas identitāti meklēju “ligzdas vīšanas” laikā. Meklēju labākos ratus savai meitiņai, skaistāko sedziņu, ērtāko gultiņu un satraucos par to, ko abas vilksim mugurā. Man apkārt nebija citu vecāku ar maziem bērniņiem, tādēļ prātā uzburtās ainas bija tālu no realitātes.

Starp visiem šiem sapņiem un sarakstiem kāda draudzene man iedeva zidit.lv katalogu. Es to, protams, izšķirstīju… bet ne īpaši rūpīgi izlasīju. Tajā brīdī man šķita – vai es bērniņu zīdīšu, vai došu pudelīti – tas nav tik būtiski un ir ārpus manas kontroles. Man likās, ka viss tā kā “maģiski” atnāks tajā brīdī, kad bērniņš būs klāt. Vai arī – ja neatnāks, tad nu neko, jāpieņem notiekošais.

Diemžēl šī diezgan vieglprātīgā, naivā attieksme man izmaksāja sāpīgu pieredzi. Meitiņa nepareizi satvēra krūti, man radās dziļi krūtsgala ievainojumi, un ekskluzīvā zīdīšana beidzās jau piecu nedēļu vecumā. Turpinājumā meitiņu baroju kombinēti – arī ar maisījumu.

Tagad, kad es pati esmu zīdīšanas konsultante, lielu daļu sava darba laika veltu tam, lai palīdzētu citām mammām atrisināt zīdīšanas grūtības tieši bērniņa pirmajā nedēļā. Vēl manu prātu nodarbina tas, kā šīs grūtības vispār novērst. Un viena no atbildēm, ko atkal un atkal redzu – sagatavošanās jau grūtniecības laikā.

Protams, zīdīt nevar "uztrenēties" iepriekš, jo procesā ir iesaistīti divi – mamma un bēbītis. Bet tu noteikti vari iegūt skaidrību par to, kas ir normāli, ko sagaidīt, kā notiek krūts satveršana, kādai sajūtai jābūt zīdot, ko darīt, ja sāp, u.tml.

Kad bērniņš piedzimst, viss ir jauns. Pat tad, ja tev ir daudz teorētisku zināšanu, ķermenim šī ir jauna pieredze: jaunas ir kustības, kā pacelt bērnu; jauns ir veids, kā sagaidīt atraugu; jauns ir tas, kā ģērbt bērniņu. Un tam visam vēl klāt nāk fizisks nogurums un hormonālais fons pēc dzemdībām. Tajā brīdī mācīties kaut ko pilnīgi jaunu par zīdīšanu ir grūti.

Tāpēc – padomā par to jau tagad, kamēr tu gaidi.
Viens veids – iziet kursus.
Otrs, manā pieredzē vēl vērtīgāks – uzrunāt zīdīšanas konsultantu vēl pirms dzemdībām.

Tu vari vienkārši uzrakstīt:
“Hei, es gaidu bērniņu un gribu zināt, kā ar tevi sazināties, ja man vajadzēs palīdzību uzreiz pēc dzemdībām.”
Vari arī tikties pirmsdzemdību konsultācijā.

Šī saziņa nereti jau rada drošības sajūtu, un – ja arī viss notiek labi – tev vienkārši ir skaidrs, pie kā vērsties, ja tomēr vajadzēs. Tas ļauj neaizkavēties ar palīdzības meklēšanu.

Man pašai, lai saprastu, ka man tiešām vajag zīdīšanas konsultantu, bija vajadzīgas trīs nedēļas. Trīs nedēļas, ko pavadīju, zīdot ar lielām sāpēm, asiņainiem krūtsgaliem. Tagad es zinu – mēs varam risināt problēmas ātrāk. Mēs varam tās piedzīvot vieglāk.

🔄 Ja esi bērniņa gaidībās – padalies komentāros, kā tu gatavojies zīdīšanai jau tagad?
Un, ja tev ir jautājumi – droši uzraksti. Es esmu tepat.

Mazās pauzes

Šī ieraksta galvenais mērķis - atgādināt Tev par to, cik noderīgi ir paņemt mazās pauzes.

Daudzi jaunie vecāki bieži saka: “Nevaru noticēt, ka agrāk domāju, ka man ir daudz darāmā!” vai “Agrāk nesapratu, cik daudz brīvā laika man patiesībā bija.”

Un tā tiešām ir. Kļūstot par vecāku, tu pēkšņi esi kā dežūrārsts slimnīcā, kurš ir “on call” 24/7. Tas rada pastāvīgu spriedzi, un nereti pat pēc negulētām naktīm vecāki atzīst, ka bērna miega laikā paši neguļ. Tā vietā viņi novēro bērna elpošanu, nespējot pilnībā atslābināties.

Konsultācijās es arī bieži novēroju steigu – steigu nomainīt pamperu, saģērbt vai pabarot bērnu, īpaši zīdīšanas sākumā. Dažkārt vecāki pat atvainojas, ja kaut kas neizdodas viņuprāt pietiekami ātri.

Tomēr, tieši pauzes un laiks ir tas, kas vecākiem ir visvairāk vajadzīgs. Pauze, lai sajustu savu ķermeni un saprastu, kādas ir viņu neapmierinātās vajadzības. Ja esi jaundzimušā mamma, iespējams, Tev gribas teikt, ka neviena no Tavām pamatvajadzībām īsti nav apmierināta– un tā tas var būt  -  dzīvo miega badā, īsti neesi paēdusi, varbūt jau stundu vajag aiziet pačurātu.t.t. Taču, lai saprastu, kuru vajadzību apmierināt pirmo, ir nepieciešama tā maza ieelpa un izelpa... tā pauze, kas ļauj pieņemt apzinātu lēmumu un saprast prioritātes.

Labs resurs var būt arī kāds saraksts ar vajadzību atgādni, kas Tev liek pajust kas notiek ar pamatvajadzībām un tikai pēc to apmierināšanas tad virza Tevi tālāk mazāk svarīgu uzdevumu pildīšanā. Galu galā, ja nav sanācis aiziet uz tualeti, netīrās drēbes var pagaidī

Bez pauzēm vēl ikdienā ar bērnu ļoti var noderēt lēnums. Ļauj prātam noķert to, ko dara Tavas rokas! Zinu, ka bērna raudas var radīt drudžainu reakciju, taču atceries, ka bērnam vislabāk nomierināties pie mierīga un atslābuša pieaugušā.

Par zīdīšanu

Pirmajās zīdīšanas reizēs un dienās gribētos katrai mammai iedot gan lēnprātību, gan spēju paņemt pauzi . Bērnam ne vienmēr ir nepieciešama palīdzība, lai satvertu krūti; viņam ir nepieciešams laiks un iespēja mēģināt. Diemžēl stacionāros šo procesu bieži pārtrauc, mehāniski savienojot bērna muti ar krūti. Neuztver to kā savu neveiksmi, ja Tev neizdodas šo atkārtot! Nav tā, ka šis ir tas zelta standarts, ko Tev vajadzētu iemācīties. Tev vajag maigas, atslābušas rokas, mierīgu elpošanu un paļāvību uz sevi un savu bērnu. Nav kur skriet. Kas notiks, ja Tavs mazulis dažas minūtes mēģinās satvert krūti pats? Vai Tu kaut ko zaudēsi, ja viņam uzreiz nesanāks? Un ko Tu iegūsi, ja pirmās nedēļas zīdīšanu ļausi bērnam mācīties pašam un rezultātā viņš to spēs izdarīt bez Tavas palīdzības? Pēc savas pieredzes varu ar pārlicību teikt - bērnu, kurš pats satver krūti ir ērtāk zīdīt gan naktī, gan ārpus mājām.

Ikdienā

Nesen, pēc darba ieejot veikalā, iegādājos savu iemīļoto tomātu mērci. Sēžoties pie vakariņu galda, vienlaikus stūmu krēslu un turēju rokās mērci. Kāds novērsa manu uzmanību, un mērce nokrita zemē, izšķīstot stikla lauskās pa visu virtuvi. Skats bija dramatisks, un bērnībā es šādā situācijā būtu ļoti uztraukusies. Bet es izpūtu gaisu, apdomāju, kas jādara pirmkārt, un sāku ar to, ka lūdzu bērniem palikt sēdus, līdz viss būs savākts. Uzvilku cimdus un lēnām satīrīju. Ja nebūtu tās mazās pauzes, gan es, gan bērni, iespējams, sagrieztos ar stikla lauskām.

Tas pats notiek, kad bērni sāk kauties. Automātiski gribas iejaukties, sabļaut vai pēc iespējas ātrāk pārtraukt notiekošo jebkādiem līdzekļiem, bet tas reti dod labus rezultātus. Ja nesteidzos un novēroju, konflikti bieži vien paši izzūd, vai arī spēju sazemēties tik daudz, lai no reakcijas pārietu uz apzinātu rīcību.

Ceru, ka man ar šo ierakstu ir izdevies Tev kaut nedaudz iedot pārliecību, ka mazās pauzes ir vajadzības, it sevišķi tad, ja esi posmā, kur ieplānot garākas atpūtas un būšanas tikai ar sevi ir grūti vai neiespējami.